Apmežošanas trūkumi un mīti – 5 kļūdas, no kurām jāizvairās apmežošanas laikā

Runājot par apmežošanu (jaunu mežu stādīšanu), bieži viens no pirmajiem jautājumiem, ko cilvēki man uzdod, ir šāds: "Kā nodrošināt, ka nenodarāt vairāk ļauna nekā laba?"

Tas ir ļoti pamatots jautājums. Tāpēc pievērsīsimies šim jautājumam tieši – aplūkosim piecas galvenās lietas, ko apmežošanas projektos var izdarīt nepareizi, un to, kā mēs varam no tā izvairīties.

1. Svešzemju koku stādīšana

Pirmā un, iespējams, visplašākā problēma, kas saistīta ar lieliem stādīšanas projektiem, ir svešu koku stādīšana vidē, kurā tiek īstenots projekts.

Svešzemju koki var traucējoši ietekmēt vietējās ekosistēmas līdzsvaru un radīt neparedzētas sekas, piemēram, samazināt bioloģisko daudzveidību un pasliktināt augsnes kvalitāti.

Piemēram, dažās pasaules daļās tiek stādīti eikalipta koki to ātrās augšanas un koksnes ražošanas potenciāla dēļ. Tomēr daudzos no šiem reģioniem eikalipta koki nav vietējā suga, un to ieviešana ir izraisījusi vietējo sugu izspiešanu un vietējo ūdens resursu izsīkšanu. Piemēram, pētījums par eikalipta plantācijām Argentīnā (Phifer et al, 2016) liecina, ka tajās ir daudz mazāk putnu sugu un apakšaudzes augu nekā vietējos mežos un pat vēl mazāk nekā citās intensīvi apsaimniekotās zemēs, piemēram, melleņu un citrusaugļu audzētavās.

Lielas platības nobriedušu eikaliptu plantācija. Foto: Phifer et al 2016.

Ko darīt tā vietā

Vienkārši – stādiet vietējos kokus! Lielākajā daļā Eiropas šo jomu regulē arī tiesību akti, un mežsaimniecības likumi bieži ierobežo stādīšanai atļautos un aizliegtos koku veidus. Vietējo koku stādīšana palīdz padarīt mežu pēc iespējas pievilcīgāku dažādām citām sugām, tādējādi palielinot meža bioloģisko daudzveidību.

2. Stādīšana bez stādu kopšanas un izdzīvošanas plāna

Cita būtiska problēma, kas var rasties apmežošanas projektos, ir stādu kopšanas un izdzīvošanas plāna trūkums. Ja nav izstrādāts atbilstošs plāns, jaunie stādītie koki var nesaņemt nepieciešamo kopšanu un uzmanību, kas vajadzīga, lai tie augtu, tādējādi izraisot augstu mirstību un iespējamu jauniestādītā meža neizdošanos.

Piemēram, dažos projektos stādus stāda bez pienācīgas augsnes sagatavošanas vai apūdeņošanas, kā rezultātā tie iet bojā ūdens vai barības vielu trūkuma dēļ. Citos gadījumos koki var būt iestādīti pārāk tuvu cits citam, tā izraisot pārblīvēšanos un konkurenci par resursiem. Savukārt dažos koku stādīšanas projektos stādi pēc iestādīšanas ir vienkārši pamesti, kas ir radījis lielus zaudējumus, jo jaunie koki zaudē cīņā ar nezālēm un zāli vai tos vienkārši apēd aļņi.

Stāds, kas aizsargāts ar populāru aļņus atbaidošo līdzekli Cervacol. Foto: LVM.lv

Ko darīt tā vietā

Par stādiem ir jārūpējas, jo īpaši pirmos trīs gadus pēc iestādīšanas. Tas ietver arī nezāļu kontroli un aizsardzību pret aļņiem un citiem zālēdājiem, kas labprāt ēd jaunos kokus.

3. Meža kā monokultūras saglabāšana

Mēs visi esam dzirdējuši: monokultūru stādīšana ir slikta. Tas ir visai pašsaprotami: mežs, kurā ir tikai viena suga, nav bioloģiski daudzveidīgs, un tas ir neaizsargātāks pret kaitēkļiem un ugunsgrēkiem.

Tas viss ir taisnība. Taču starp monokultūru stādīšanu un meža kā monokultūras uzturēšanu ir būtiska atšķirība. Piemēram, mēs varam izvēlēties stādīt egļu stādus, zinot, ka apkārt esošie bērzi pēc dažiem gadiem izsēs sēklas un ka mazie bērzi dabiski atjaunosies starp eglēm. Lai gan šādā gadījumā galvenokārt stādām vienu sugu, mēs tomēr veidojam jauktu mežu, veicinot arī citu sugu augšanu.

Turklāt dažos mežos (piemēram, priežu mežos) koki ir viendabīgi, taču to kompensē bagātīgs apakšaudzes sugu klāsts, piemēram, mellenes.

Monokultūru stādījumi abās vietēja meža pusēs. Foto: Waring/Gonzalez-Benecke, OSU.

Ko darīt tā vietā

Sugu daudzveidības veicināšana – gan stādot (ja iespējams), gan pastāvīgi veicot apsaimniekošanu. Tā var būt retināta stādīšana, lai veicinātu dabisku piepildīšanos, un izvairīšanās no citu sugu izciršanas kopšanas izciršana laikā.

4. Stādīšana zemē, kur ir unikāli biotopi vai augsta bioloģiskās daudzveidības vērtība

Ne visa zeme var būt meža zeme vai tai jābūt meža zemei. Pastāv dažādi unikāli biomi, piemēram, alvāri, ļoti daudzveidīgas daļēji dabiskas pļavas u. c., kas ir vērtīgi paši par sevi. To pārveidošana par meža zemēm faktiski varētu samazināt bioloģisko daudzveidību. Tāpēc pirms apmežošanas ir svarīgi rūpīgi novērtēt zemi un pārliecināties, vai stādām tikai tajās zemēs, kuras būtu lietderīgi pārveidot par mežiem. Vislabākais veids, kā to izdarīt, ir rūpīga, ar datiem pamatota pieeja – Arbonics ir izstrādājis savu iekšējo platformu, kas norāda konkrētas augstvērtīgas teritorijas, kuras nav piemērotas apmežošanai. Turpinot pilnveidot risinājumu, mēs pastāvīgi papildinām informāciju par zemi, lai šie lēmumi būtu vēl precīzāki un ar datiem pamatoti.

Ar datiem pamatotas zemes analīzes piemērs Arbonics platformā.

Ko darīt tā vietā

Novērtējiet apmežošanai paredzēto zemi – pārbaudiet, vai tā nav iekļauta augstvērtīgu biotopu sarakstā. Nestādiet veidos, kas varētu iznīcināt esošo bioloģisko daudzveidību.

5. Stādīšana zemē, kas ir būtiska vietējās kopienas pārtikas ražošanai

Varētu taču būt vilinoši apmežošanai izmantot visražīgākās pieejamās lauksaimniecības zemes, jo tas nozīmē ātrāku koku augšanu un līdz ar to lielāku piesaistīto CO₂ apjomu, vai ne? Tomēr mēs nevaram ignorēt to, ka zeme tiek lietota dažādām vajadzībām, un viena no būtiskajām ir pārtikas ražošana mūsu kopienām. Ja mēs visu lauksaimniecības zemi pārveidosim par mežu, var rasties pārtikas nedrošums un trūkums. Tas, protams, nav labs iznākums. Lai izvairītos no šādām negatīvām papildu sekām, jāizmanto tikai apmežošanai piemērota zeme, kā arī jāveic riska novērtējums, lai pārliecinātos, vai nekaitējam pārtikas ražošanai.

Ko darīt tā vietā

Apmežošanas plāni jāveido zemes platībā, kuras potenciāls pašlaik netiek maksimāli izmantots. Labākā zeme apmežošanai ir zemas kvalitātes vai pamestas lauksaimniecības zemes un ganības –, stādot kokus šajās teritorijās, mēs varam izvairīties no iespējamiem konfliktiem ar pārtikas ražošanu.

Papildus tam jāpiebilst, ka nedrīkst stādīt arī zemes platībās, kam ir cita vēsturiska vai kultūras vērtība, piemēram, Stounhendža nav piemērota apmežošanai, tāpēc tur nevajadzētu stādīt.